Es šodien būšu Jūsu radio

Domu par slimnieku apmeklēšanu Cēsu klīnikā, lai sarunātos, uzklausītu dzīvesstāstus un lasītu priekšā pasakas, Gunita Bārda nēsāja sevī un pārdomāja pusgadu (no 2021. gada rudens līdz pavasarim), līdz saņēmās par šo ideju aprunāties ar paziņu, klīnisko psiholoģi Ingu Jurševsku. Psiholoģe iedrošināja sākt brīvprātīgo darbu. Nu jau gadu Gunita apmeklē pacientus – vispirms iekšķīgo slimību, bet tagad arī ķirurģijas nodaļā, lai nestu prieku. Viņas auditorija ir seniori, vientuļi pacienti, kuriem slimnīcā jāuzturas ilgstoši vai kurus neapmeklē ģimene. Gunita atzīst, ka vientulība un prieka trūkums ir divas nopietnas mūsdienu slimības. Labākais, ko mēs vispār viens otram varam sniegt, ir vairot prieku ikdienā. Gunitas unikalitāti raksturo spēja būt par cilvēku – orķestri. Ko tas nozīmē praktiski, aicinājām mākslinieci padalīties pieredzē.

Lūdzu pastāsti par sevi, savu profesionālo pieredzi?

Sevi dēvēju par mūžīgo kultūras cilvēku. Līdzšinējās dzīves laikā esmu sakrājusi daudzveidīgu kultūras pieredzi, un it visu no tā varu likt lietā šodien.

Esmu cēsniece, bet Rīgā mācījos kino aktieru studijā pie Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas. Pēc tam gandrīz iestājos Latvijas kultūras akadēmijā aktieros, taču neaizgāju uz pēdējo kārtu, jo pagalmā bija gaidītāju rinda, bet man bija jāsteidzas uz randiņu. Domāju, ka būtu tur tikusi. Mierinu sevi, ka varbūt man nebija jābūt uz tās lielās skatuves. Taču joprojām ļoti mīlu teātri. Vienlaikus esmu ļoti priecīga un pateicīga par saviem bērniem – Emīlu un Patrīciju –, kuru noteikti nebūtu, ja būtu izvēlējusies profesionālas aktrises karjeru.

Jaunībā bija arī tāds konkurss “Meklējam solisti”. Tas bija viens no pirmajiem Latvijas televīzijas konkursiem, ko organizēja Arvīds Babris. Es piedalījos otrajā gadā (1994./1995. gadā) un uzvarēju.

Dzīvojot Rīgā, drīz vien sapratu, ka mani velk atpakaļ uz Cēsīm. Šeit bija visa mana ģimene un draugi. Atgriezos dzimtajā pusē. Sākumā mani Priekuļu skolā uzaicināja vadīt ritmikas nodarbības un teātra pulciņu, strādāju Cēsu Bērnu un jauniešu centrā, kur arī vadīju teātra pulciņu. Pēc tam sākās līnijdeju bums. Izgāju kursus, vadīju nodarbības gan bērniem, gan lauku kultūras namos pieaugušajiem. Gandrīz 10 gadus nostrādāju par māksliniecisko vadītāju Priekuļu kultūras namā. Vēlējos pārmaiņas un ļāvos sevi pierunāt pastrādāt Cēsu Valsts ģimnāzijā, rūpējoties par jauniešu ārpusklases aktivitātēm, organizēju pasākumus. Atzinu, ka skola nav mans formāts. Pašlaik strādāju kā pašnodarbinātā, esmu brīvmāksliniece. Man ļoti patīk. Veidoju kultūras pasākumus Cēsīs un citās Vidzemes pilsētās. Turklāt mums ir kocertprogramma kopā ar maniem mūzikas draugiem – Solvitu (klavieres) un Jāni (saksafons) Jansoniem “Es Tevi satikšu”. Pirms kādiem gadiem muzicēju Ziemassvētku programmā kopā ar savu dēlu Emīlu, kurš spēlē ģitāru. Divas sezonas vadīju video raidījumu “Pielaiko Cēsis.”

Mana pievienotā vērtība ir tas, ka ne vien dziedu, bet arī vadu pasākumus un ļoti mīlu dzeju. Īpaši tuva ir Imanta Ziedoņa daiļrade. Mans mīļākais koncertu formāts ir intīms, meditatīvs, pārdomas veicinošs – tāds, kas nav piemērots lielām skatītāju zālēm. Kad aizbraucam pie cilvēkiem, viņi jautā: “Kā mēs iepriekš par Jums neko nezinājām?” Runāju dzeju tā, lai cilvēki to sajustu un izprastu.

Kā nonāci līdz domai kļūt par sarunu biedru, apmeklējot pacientus slimnīcā?

Vienmēr esmu to nojautusi, bet pēdējo gadu laikā pieņēmusi pavisam apzināti domu, ka mēs vispār neko labāku viens otram nevaram sniegt, kā radīt prieku. Un ja šis prieks nāk kā pārsteigums, tam ir dubults efekts. Vērojot cilvēkus apkārt un ielūkojoties sevī, apjautu, ka trūkst prieka. Varbūt tas šķiet bērnišķīgi, bet man tas likās svarīgi. Turklāt mēs jau nevaram kaut kā mākslīgi likt sev priecāties. Ja prieks nāk no sirds un ir īsts, tas dara lielas lietas. Paceļ spārnos. Līdz ar kara sākšanos Ukrainā ar vīru iesaistījāmies, cik varējām, dažādās palīdzības aktivitātēs gan ar naudu, gan apģērbiem, segām, praktiskām lietām. Tad es aizdomājos par to, cik bieži mēs aizmirstam cilvēkus, kas ir tepat, mums līdzās. Lielās lietās mēs sadodamies rokās un esam stipri, bet mazos sīkumiņos? Viens otram tik bieži paejam garām.

Vientulība ir lielākais bads mūsdienās, īpaši senioru paaudzē…

Precīzi! Lai gan arī jauniešiem ir daudz problēmu, bet viņi kaut kā vismaz savā starpā to var izrunāt. Taču tas vecais cilvēks, ja viņam nav ģimenes, vai varbūt kādam bērni pirmie jau nomiruši, jūtas ļoti vientuļi. Grib ar kādu parunāt. Reizēm, kad ienāku palātā, man atliek tikai klausīties. Citreiz viņi nemaz negrib, ka lasu priekšā, bet paši grib runāt – visu savu dzīvi izstāsta. Tā es uzzinu daudzus dzīvesstāstus. Šie stāsti ir tik interesanti! Piemēram, kāda vairāk nekā 90 gadus veca kundze pārdzīvojusi divus pasaules karus, strādājusi Cēsīs šūšanas ateljē, joprojām ir tik sprauna, dzīvespriecīga, veselīga. Bija ļoti interesanti klausīties viņā.

Vai vari ar kādu no stāstiem padalīties?

Bija viena smagāka situācija ar pacienti, kura vairs nesaprata īsti, kur atrodas. Taču viņai bija palicis kaķītis. Viņa lūdza, lai aizeju to kaķīti pabarot. Apsolīju. Un sarunā kundze ik pa laikam atgriezās pie tā, ka atgādināja par savu kaķīti.

Ķirurģijas nodaļā arī bija viens sāpīgais stāsts. Tas ilga pāris mēnešus pagājušā gada nogalē. Apmeklēju smagi slimu mana vecuma sievieti. Nācu viņai lasīt priekšā, un viņa mani ļoti gaidīja. Tikāmies katru nedēļu. Piegāju tam ar lielu atbildības sajūtu. Viņa teica: “Varbūt tas ir muļķīgi, bet man tik ļoti patīk pasakas”. Kopīgi izlasījām visas Imanta Ziedoņa “Krāsainās pasakas”, turpinājām ar latviešu tautas pasākām un nobeidzām ar “Mazo princi”. Katru reizi viņa apliecināja, ka gaidīs mani atkal nākamajā nedēļā. Reiz viņai teicu: “Nu, re, Jūs jau esat mundrāka”. Viņa atbildēja: “Kā nu ne, mēs taču izlasījām “Mazo princi”! Tā ir cerība.” Kad viņa bija jau pavisam vārga, vaicāju, vai man turpināt lasīt, bet viņa vienmēr mudināja turpināt, sakot: “Es visu dzirdu.” Bija arī posms, kad nedrīkstēja apmeklēt pacientus. Adventā atnesu viņai eņģelīti un rūķīti. Tuvojās Ziemassvētki, gribēju pie viņas atnākt ar savu dēlu Emīlu nodziedāt pāris dziesmas, bet viņa bija aizvesta uz reanimāciju un Ziemassvētku nedēļā aizgāja... Man bija ļoti skumīgi, bet meita mierināja, sakot, ka šie daži viņas ceļā izgaismotie mirkļi, bija tik svarīgi.

Kādas bija pirmās reizes kā brīvprātīgajai? Kā zināji, kur iet un ko darīt?

Pirmajās reizēs ļoti uztraucos. Un kā nu ne, jo tevi jau īsti neviens negaida. Pacienti ir pieraduši gaidīt ārstus, māsas, sanitārītes. Bet kas esmu es? Joprojām katru reizi drusciņ uztraucos. Tāpēc svarīga ir mana saziņa un sadarbība ar nodaļu. Vienā nodaļā komunicēju ar virsmāsu, otrā – ar virsārstu. Procesa gaitā arī sapratu, ka vislabāk, ja nodaļas personāls paseko līdzi situācijai jau pirms tam. Pavēro, kuram pacientam mans apmeklējums varētu nākt par labu. Kurš ir tāds skumīgāks, vientuļāks? Pie kura nenāk ciemiņi? Kurš ilgāk ārstējas, grib parunāties? Viņi mani ieved un iepazīstina ar pacientu. Jo, protams, ir gadījušies arī apmeklējumi pie pacientiem, kur redzu, ka tam nav nozīmes. Cilvēks labprātāk pa tālruni runā ar kaimiņienēm, nevis ar mani.

Man patīk veci cilvēki, jo viņi ir tikpat patiesi kā mazi bērni. Un tas ir forši. Kāds pasaka tieši: “Negribu”. Tad es tā piesardzīgi. Man ir savs jociņš šādiem gadījumiem. Es saku: “Jums jau te nav ne radio, ne televizora, uz brīdi es būšu jūsu radio. Ja jūs to gribat. Ja nē, es iešu prom.” Tad cilvēks apdomājas. Tikmēr jau sāku meklēt grāmatu. Ja cilvēks kategoriski nevēlas, to redzu un ļoti respektēju. Kādreiz cilvēks saka, vēloties gulēt. Tad atbildu, ka varu palasīt pasaku miedziņam. Nu labi. Un beigās pacienti bieži atzīst, tas esot bijis skaisti – patiešām, kā pa radio. Tas ir smalks darbs, kas notiek kā taustoties. Klusiņām sameklēju ķeblīti, uz kā apsēsties. Pacients izbrīnīts jautā: “Un ko jūs man lasīsiet?” Man ir arī mīļa draudzenīte Inita Sila, kura strādāja izdevniecībā “Ieva”, viņa padalās ar vecajiem žurnāliem, krustvārdu mīklām. Tad es aiznesu tos uz nodaļu.

Apmeklējumi ir vērtīgi gan pacientiem, gan man pašai.

Vai esi aptuveni parēķinājusi, cik pacienti jau apmeklēti?

Es gan neskaitu, bet apmēram reizi nedēļā apmeklēju divus līdz piecus pacientus. Piemēram, dakterīte saka, palātā esot trīs kundzītes, no kurām viena gribot paklausīties. Es apsēžos apmēram pa vidu, lai visas, ja vēlas, var dzirdēt. Beigās priecīgas ir visas. Un man ir sava pieeja. Ja pacients vēlas klausīties, vispirms izlasu savu mīļāko no “Krāsainajām pasakām” – “Dzintaraino pasaku”. Tā ir arī visgarākā. Lēni lasot, aptuveni 15 vai 20 minūtes. Pēc tam pajautāju, vai pacients vēlas vēl kādu noklausīties? Patiesībā lasīt ir daudz vieglāk nekā klausīties. Tā patērē vairāk enerģijas, to es vēl tikai mācos. Arī neielaist par dziļu sevī. Ir jau dažādas sāpīgas pieredzes cilvēkiem, dažādas kaites, kādam amputēta kāja. Apmeklēt slimniekus mani iedrošināja mana paziņa, klīniskā psiholoģe Inga Jurševska, kas arī strādā, šeit, klīnikā, konsultējot darbiniekus. Arvien biežāk saprotu, ka man pašai noderētu konsultācijas par to, kā šo darbu veikt.

Jūs ar pacientiem apmaināties – iedodot mazliet viegluma un paņemot pretī smagumu?

Jā. Īpaši grūtas bija pirmās reizes. Mājās aizbraucot, jutos kā izmalta. Nogurdinošāk nekā pēc nodziedāta stundu ilga koncerta. Interesanti, ka agrāk man nebūtu ienācis prātā brīvprātīgi nākt uz slimnīcu. Man bija bail no slimnīcām. Lai arī cik tā ir vajadzīga, parasti cilvēkiem slimnīca ir pēdējā vieta, kur gribētos nokļūt. Galu galā tā saistās ar sāpēm, slimībām. Un es sevi “iemetu” šādā ne pārāk komfortablā situācijā. Bet man bija sajūta, ka tieši šajās situācijās vajag ienest prieku, un tas vairos arī manu pašas prieku. Citreiz kāds kungs saka: “Pateicoties Jums, mana diena uzreiz kļuva gaišāka.” Acīmredzot, mums ir derīgi un vajadzīgi nevis dzīvot komfortā, bet stiprināt sevi caur šādām situācijām. Tas nav tas pats, kas pačivināt pie kafijas tases. Ir jau gadījušies arī neveiksmīgi piemēri, kur manam apciemojumam lielas jēgas nav bijis, bet arī tā ir pieredze. Kā runāt un rīkoties neparedzētā situācijā? Piemēram, bija kāds nemierīgs pacients, kurš visu laiku gribēja kaut kur doties prom. Māsiņa domāja, ka lasīšana viņu nomierinās. Pasaku gan vīrs noklausījās, taču mierā nelikās. Iešot prom. Teicu: “Kur gan Jūs iesiet? Lietus sākās.” Nu jā, tad jāpagaida. No otras puses, blakus gultā gandrīz nekustīgi gulēja citi divi pacienti. Varbūt viņiem noderēja dzirdētais.

Es arī neuzstāju, ka tagad visiem ir jāapmeklē slimniekus. Katrs izvēlas un dara savu lietu. Palīdzēt viens otram varam dažādos veidos.

Bet, ja kāds gribētu arī sākt šādu aktivitāti, ko tu ieteiktu?

Droši vien mēģināt, jo citādi to nevar saprast. Pati esmu arī pansionātus apmeklējusi, uzstājusies tur ar dziedāšanu. Slimnīcā cilvēks zina, ka pēc kāda laika būs mājās, pansionātā – tā ir senioru pastāvīgā dzīvesvieta.

Bērnus Cēsu klīnikā apciemo dakteri Klauni. Tas ir līdzīgi un vienlaikus atšķirīgi.

Man ļoti patīk bērni. Esmu uz viņiem burtiski “ķerta”. Tāpēc arī mana pirmā ideja bija iet pie bērniem. Bet paliku pie savas otrās izvēles – vecākiem cilvēkiem. Savulaik esmu pat mācījusies dakteros Klaunos, lai varētu darboties par brīvprātīgo, bet situācija dzīvē pavērsās tā, ka nevarēju to turpināt. Dakteriem Klauniem labi ir tas, ka viņi darbojas pāros. Tas vienmēr ir drošāk un vienkāršāk. Viens otram var piespēlēt, atbalstīt kādās sarežģītākās situācijās. Es gan pieļauju, ka man pie bērniem būtu vēl grūtāk, jo ļoti līdzpārdzīvotu. Tas ir īpaši sarežģīti, nākot pie ļoti slimiem bērniņiem, piemēram, Bērnu slimnīcā. Jā, un otrs lielais ieguvums dakteriem Klauniem ir tas, ka ir atstrādāta metode, kā šim darbam apmācīt brīvprātīgos. Arī man tāda noderētu, lai apmeklējumi būtu iespējami jēgpilni. Līdz šim darbojos, balstoties uz savām sajūtām. Zinu, ka “Hospiss” brīvprātīgie darbojas kā komanda. Arī mana vēlēšanās būtu iegūt metodi un komandu.

Reizēm pacienti mani zina labāk nekā es viņus. Gana ilgi esmu darbojusies publiskajā sfērā, vadījusi pasākumus un dziedājusi. Kādreiz kāds pajautā: “Kas Tev, Gunita, nav ko mājās darīt?” Atbildu, ka ir, bet šis ir svarīgi, un par naudu es to nedarītu.