Fizioterapeite Māra Krūze: Cilvēka fiziskās spējas ir milzīgas, bet jāmācās tās izmantot

Cēsu klīnikas fizioterapeites Māras Krūzes darba mīlestību var apbrīnot. Viņa ir zinātkāra, uzņēmīga un mērķtiecīga. Gatava nepārtraukti mācīties, pilnveidoties un pielietot jaunās zināšanas praksē, lai pacientam sniegtu vislabākās atveseļošanās iespējas. Reizēm šķiet, ka Mārā ir iebūvēts digitālais rentgens, jo bieži vien, tikai uzlūkojot cilvēka stāju, gaitu, kustības, viņai ir skaidra problēma un risinājums. Māra Krūze iedziļinās katrā situācijā, dalās savās zināšanās ar kolēģiem, vada lekcijas, lai izglītotu bērnu vecākus, dodas uz skolām tikties ar bērniem un jauniešiem, lai popularizētu fizioterapeita profesiju un iedvesmotu veselīgākam dzīvesveidam. Fizioterapeite strādā gan ar zīdaiņiem, gan bērniem ar īpašām vajadzībām, insulta pacientiem un senioriem – visu vecuma grupu cilvēkiem ar dažādām saslimšanām.

Jau desmit gadus speciāliste apgūst efektīvu fizioterapijas metodi – PNF jeb proprioceptīvo neiromuskulāro fascilitāciju, kas ļauj labāk sasniegt fizioterapijas ārstnieciskos mērķus īpaši darbā ar neiroloģiskiem un ortopēdiskiem pacientiem, kā arī pacientiem pēc insulta. Tas ir viens no zināmākajiem ārstēšanas konceptiem, kura pamatā ir neirofizoloģija, motoro kustību attīstība ar specifiskām trīsdimensiju kustībām. Aicinājām fizioterapeiti pastāstīt par apgūto metodi vairāk un ieskicēt galvenās atšķirības no ierastas fizioterapijas.

Metodes nosaukumā ir trīs vārdi – proprioceptīvā neiromuskulārā fascilitācija. Lūdzu, izskaidro, ko tie nozīmē?

Propriorecepcija ir ķermeņa stāvokļa, līdzsvara un kustību pārmaiņu uztvere. Mūsu ķermenī ir īpaši receptori, kas uztver locītavu stāvokli telpā. Caur refleksu loku tiek realizētas pirmās atbildes reakcijas vai arī, sūtot impulsu uz augšu, notiek analīze galvas smadzenēs. Tā kā atbildes reakciju veido prasmi. Piemēram, ieejot tumšā telpā, mēs ieslēdzam gaismu, lai arī slēdzi neredzam. Visvairāk šo receptoru atrodas muskuļu cīpslās, saitēs, un locītavu kapsulās.

Neiromuskulārs – tas nozīmē nerva un muskuļa sadarbību, kuru varam saukt par motoro vienību.

Fascilitācija nozīmē, ka mēs mēģinām pacientam atvieglot, sekmēt to, kā tieši muskuļi var efektīvi strādāt kopā. Kustības notiek kompleksi. Visi muskuļi ir saslēgti ķēdēs, strādā kopīgai funkcijai, piemēram, iešanai. Mēs jau piedzimstam ar refleksiem, kas rada kustības. Sākumā kustības ir spontānas, bet ar laiku kļūst apzinātas.

Jāpiebilst, ka PNF nav tikai tehnika bet ārstēšanas filosofija. Tās pamatdoma ir, ka ikvienam cilvēkam ir kaut kādas ķermeņa iekšējās rezerves, kuras viņš saslimšanas gadījumā neizmanto. Ne velti ir teiciens, ka cilvēka fiziskās spējas nav izmērāmas. Jāiemācās tās ieslēgt.

Kad ir radusies PNF metode?

PNF metode nav nekas jauns. Metode radusies pēc 2. Pasaules kara, kad bija ļoti daudz poliomielīta pacientu, kuriem traumētas muguras smadzenes. Tas nozīmē, ka daudzi muskuļi iet bojā. Šādiem pacientiem ir paralizēts ķermenis, bet nav galvas traumas. Šo slimību izraisa baktērija, pret ko mūsdienās cilvēki tiek vakcinēti. Dr. Hermans Kabats un Megija Nota ASV radīja jaunas fizioterapijas metodes, lai tās motorās vienības, kas vēl pacientam ir dzīvas, varētu nodrošināt ķermeņa funkcijas. Šādi strādājot, varēja gūt ievērojamu uzlabojumu. 1956. gadā par PNF metodi jau tika izdota pirmā grāmata, paralēli arvien biežāk un plašāk tika rīkoti kursi, lai apmācītu fizioterapeitus. PNF starptautiskā asociācija dibināta 1990. gadā. Ar šo metodi var palīdzēt arī daudzu citu saslimšanu gadījumos, piemēram, bērnu cerebrālās triekas, multiplās sklerozes, polineiropātijas un pat parkinsonisma slimniekiem. PNF pamatprocedūras ir darbs ar ārējiem un iekšējiem stimuliem, ķermeņa pozīcijām un biomehāniku, kustību pastiprināšanu caur trīsdimensionālām darbībām, kā arī darbības saskaņošanu laikā.

Kā notiek apmācības?

PNF kursi fizioterapeitiem notiek trīs līmeņos, kurus es apguvu secīgi, sākot no 2014. gada, bet 2023. gada decembrī devos uz rehabilitācijas centru “Vaivari” atkārtot advancētos kursus jeb trešo līmeni. Kursi faktiski tika rīkoti “Vaivaru” speciālistiem, bet bija dažas brīvas vietas, tāpēc pieteicos. Ja pirmajos līmeņos apgūst pamatdiagonāles un tehnikas, tad trešajā darbs vairāk vērsts uz pacienta ārstēšanu. Kursi ilga piecas intensīvas dienas, un katru dienu mēs pāros strādājām ar reāliem pacientiem. Tas bija interesanti, jo mēs ar šo cilvēku strādājām nevis tajā metodē, kas katram pierasta ikdienā, bet izmeklēšanu un darbības veicām tikai PNF metodes ietvarā. Interesanti ir arī tas, ka, beidzot pirmo līmeni, ar to ir jānostrādā vismaz pusgadu, lai varētu iet uz nākamo. Pēc otrā līmeņa jānostrādā vismaz gadu. Pēc trešā līmeņa nākamais solis būtu kļūt par pasniedzēju. Latvijā gan ar šo metodi vēl neviens tik tālu nav ticis, tāpēc kursus vadīja lektore Mari Beāte Selkere no Vācijas. Viņa bieži dodas uz Latviju apmācīt fizioterapeitus. Ir visas iespējas augt un attīstīties šīs metodes pilnveidošanā.

Runājot par PNF metodi, tiek minēti kustību paterni, kā tie darbojas?

PNF ir trīs dimensiju metode. Mēs nestrādājam vienā plaknē, bet caur trim asīm – diagonālēs. Ja sākam kustību augšā, pabeidzam to lejā. Ja sākam prom no ķermeņa, pabeidzam pie ķermeņa, turklāt veicot rotāciju uz iekšu vai uz āru. Tā ir kustību kombinācija. Šādas diagonālas kustības var veikt ar galvu, lāpstiņām, iegurni, rokām un kājām. Tie ir mūsu atbalsta punkti, caur kuriem mēs veidojam pacienta funkcionalitāti.

Ir pamatprincipi, pamatprocedūras, kas tiek veiktas nodarbības laikā. Piemēram, parastas fizioterapijas nodarbības laikā pacients veic aktīvus vingrojumus. Fizioterapeits šo procesu vada, bet pacients strādā pats. PNF metodē fizioterapeita līdzdarbība ir vairāk aktīva. Ir jābūt manuālam kontaktam. Ar savām rokām speciālists rada pretdarbību pacientam. Ir arī verbāla komunikācija – jāspēj precīzi pateikt, kas pacientam jādara, piemēram, turi, cel, velc. Es komentēju nevis to, ko pati darīšu, bet kas jādara pacientam. Tāpat ir jābūt vizuālam kontaktam, kad pacients seko līdzi kustībai. Un man ir jādomā gan par pacienta ķermeņa pozīciju, gan savu.

Jāuzsver, ka tas ir funkcionāls treniņš. Es netrenēju tikai rokas pacelšanas kustību kā tādu, bet gan šo darbību, lai cilvēks ar to kaut ko varētu paveikt. Piemēram, saķemmēt matus, paēst. “Funkcionāls” nozīmē, ka kustībai ir kaut kāds noteikts mērķis. Un ir jāatrod īsto atslēdziņu, kā saslēgt kustības, lai pacients tās varētu paveikt pats.

Man šķiet, ka šādi treniņi ir noderīgi ne tikai cilvēkiem, kam ir nopietnas kustību problēmas, bet pilnīgi visiem. Mērķis ir uzlabot cilvēka aktivitāti, līdzdalību, mobilizēt ķermeņa rezerves.

Šī metode ir prasīga gan pret pacientu, gan fizioterapeitu. Pacienti pēc nodarbības aiziet ar slapjām mugurām, noguruši, bet vienlaikus atzīst, ka kustēties kļuvis vieglāk, jo ķermenis ir atslogojies, izmainījies muskuļu tonuss un vienlaikus izveidojusies labāka sadarbība ar savu ķermeni. Bieži pacientus dzirdu sakām: “Es domāju, ka nevaru to izdarīt”. Izmantojot pareizas kustības, varam panākt, ka saspringtais muskulis atslābinās, bet tas, kas negribēja strādāt, saspringt darbam.

Vai tas var aizvietot masāžu?

Nē, īsti nevar. Jo tā nav masāža, bet smags darbs muskuļiem, kas beigās sniedz līdzīgu sajūtas kā masāža. Tāpēc, ka uzlabojas asinsrite, mainās muskuļu tonuss, garums, spēks. Bet ir vajadzīgs ļoti intensīvs treniņš, lai samobilizētu ķermeņa rezerves. Turklāt intensitāti nemēru laikā un reižu skaitā nedēļā, bet tieši tajā brīdī, kurā viņš darbojas. Pacients nodarbības laikā cīnās ar trim lietām: gravitāciju, Māru un, pats galvenais – ar sevi. Ja pacients kaut ko nespēj izdarīt pats, man kā speciālistam jāprot pareizi uzlikt atbalsta punktus. Mēs strādājam ar to ķermeņa daļu, kas pacientam ir vesela. To sauc par pozitīvo pieeju. Ja pacients atnāk un stāsta, ka viņam sāp mugura, muguru neaiztieku. Mēs strādājam caur diagonālajām kustībām, izmantojam plecu daļu. Caur to mēs iedarbojamies uz jostas daļu. Tikai tad, kad sāpju vairs nav, mēs varam pieķerties vainīgajam muskulim, kas bija sāpju iemesls. Sanāk tāda kā mānīšanās, jo caur ķermeni mēs visu varam ietekmēt. Nostājoties uz vienas kājas, otra kāja dara kaut ko citu, un es varu ietekmēt to kāju, uz kuras stāvu.

Tas ir arī psiholoģiskais ieguvums, ja pacients var izdarīt lietas, kuras pirms tam nespēja.

Jā, un arī man par to ir liels gandarījums. Turklāt es varu uzreiz neatklāt iemeslu, kāpēc mēs veicam kādu kustību. Piemēram, cilvēks atnāk ar sūdzībām par sprandu, bet mēs strādājam ar pēdām, jo caur darbu ar pēdām var atslogot sprandu. Iespējams, sāpes izveidojušās tādēļ, ka pēdas nav strādājušas pareizi. Tāpēc spranda saspringusi. Esmu pārliecinājusies, ka ļoti svarīga ir gaitas analīze. Piestrādājot pie gaitas uzlabošanas, var atrisināt jostas daļas problēmas un ne tikai. Tā ir visaptveroša pieeja, neārstējot tikai konkrēto ķermeņa daļu, bet visu cilvēku. Turklāt cilvēku ar viņa vajadzībām viņa vidē. Neviens jau nesaka: “Man sāp otrais jostas skriemelis.” Pacients saka: “Es nevaru noliekties.” Viņam nav svarīgi, kas to izraisīja, bet pati kustība, kuru nav iespējams izdarīt. Piemēram, ja cilvēks nevar aiztaisīt zābaku, tad mēs ņemam zābaku un skatāmies, kā to var izdarīt.

Tas man mazliet izklausās pēc ergoterapijas…

Tāpēc to sauc par funkcionālo treniņu. PNF metode būtībā palīdz uzlabot kustību apjomu, kas nepieciešams ikdienas aktivitāšu veikšanai.

Ikdienā Tu strādā arī ar zīdaiņiem un bērniem.

Atbraucot no PNF kursiem, sapratu, ka zīdaiņi bez mācīšanās perfekti prot izpildīt PHF vingrinājumus. Bērni neapzināti rotāciju veic pareizi. To bieži redzu hendlinga nodarbībās. Speciālistam tikai jāprot uzlikt pretestību vai atbalstu pareizā vietā, un zīdainis trīsdimensionālu kustību izdarīs izcili. Pieaugušam cilvēkam to iemācīt ir daudz grūtāk, jo viņš pieslēdz prātu un mēģina izanalizēt, kā tas ir – veikt rotāciju uz iekšu. Mana darba mērķis ir, lai arī pieaugušajiem sanāktu tikpat labi – pa glauno.

Cik ilglaicīgi jāstrādā, lai panāktu redzamu rezultātu?

Īstenībā pat vienas nodarbības laikā var dabūt rezultātu. Ja cilvēks to ir sajutis ar savu ķermeni, caur citiem stimuliem, ir  redzējis, dzirdējis, kā tas notiek, pēc tam ikdienā viņš to dara pats. Kustības var apgūt vairākos līmeņos. Vispirms cilvēks apgūst kustības līmeni, pēc tam stabilitātes līmeni, un visbeidzot mācās kontrolēt mobilitāti jeb kustēties pozā. Vēl ir statiski dinamiskā līdzsvara līmenis, kad, pārvietojoties uz priekšu vai atpakaļ, ir jāspēj turēt līdzsvaru. Piemēram, īsi pirms soļa speršanas mēs pārnesam svaru uz balsta kāju un gandrīz esam gatavi statiski dinamiskam līdzsvaram. Paceļam kāju, un tikai tad notiek prasme jeb soļa speršana. Ļoti daudziem lielākās problēmas sagādā svara pārnešana un noturēšana. To var diezgan ātri iemācīt. Treniņu laikā es darbojos ar visiem šiem līmeņiem. Dažkārt darbojamies prasmes līmenī, citreiz kustību līmenī. Strādājam ar lāpstiņām, mācāmies pazīt vēdera muskulatūru.

Kāpēc PNF metode fizioterapijā tik lēnu iedzīvojas, ja tā ir efektīva un sevi pierādījusi?

Tā ir sarežģīta metode. Daudz jāmācās – gan teorētiski, bet vēl vairāk praktiski. Turklāt fizioterapeitam tā ir arī fiziski grūta. Ne visi to var pacelt. Ja pacients aiziet nosvīdis pēc vienas nodarbības, kā ir speciālistam, kurš intensīvu treniņu atkārtojis ar 11 pacientiem dienā? Taču es jūtu, ka tā ir mana metode, un vēlos to apgūt arvien labāk.