Kā ar vingrojumiem palīdzēt bērnam, ja dzirdami trokšņi un klepus ir neproduktīvs
Mokošs, mitrs klepus, kuru pavada krūtīs dzirdami trokšņi – daudzās ģimenēs bērni pašlaik cieš no elpošanas sistēmas saslimšanām, kas nereti noved līdz plaušu karsonim. Vai palīdzēt varam tikai ar zālēm? “Elpošanu veicinoši vingrojumi var palīdzēt bērniem ātrāk atgūt veselību un neiedzīvoties dziļākās komplikācijās”, uzskata SIA “Cēsu klīnika” fizioterapeite Māra Krūze un sniedz praktiskus ieteikumus vienkāršiem, efektīviem vingrojumiem, kurus vecāki ar bērniem droši var veikt mājas apstākļos.
“Klepus traucē normālai elpošanas sistēmas darbībai, šūnas nesaņem skābekli, tiek traucēta šūnu vielmaiņa, organisma termoregulācija, vājinās imunitāte”, skaidro fizioterapeite Māra Krūze. “Tīri psiholoģiski cilvēkiem ir vēlēšanās klepu pēc iespējas ātrāk nomākt, un to cenšamies izdarīt ar zālēm. Patiesībā klepus ir organisma aizsargreakcija. Mitra klepus gadījumā, kad dzirdami trokšņi, ir ļoti svarīgi pareizi veicināt atklepošanu, krēpu izvadīšanu, kā arī kustināt krūšu kurvi, lai uzlabotu gāzu maiņu plaušās, un ķermeņa šūnas saņemtu ļoti vajadzīgo skābekli.”
Fizioterapeite Māra Krūze iesaka trīs veidu aktivizāciju jeb vingrojumus: ““Cēsu klīnikā” mēs šādi strādājam ar mazuļiem no aptuveni divu gadu vecuma, taču mājās var vingrot arī ar mazākiem, atbilstoši viņu fiziskājai attīstībai un veselības stāvoklim .”
Pasīvā aktivizācija – veicot bērna krūšu kurvja vibrāciju un drenāžu ar rokām
Tie ir vingrojumi, kad bērns ir salīdzinoši pasīvs, bet aktivitāti veic pieaugušais ar drenāžu vai vibrāciju. Pārtrauktā vibrācija ir viegla klauvēšana ar pirkstiem pa bērna krūšu kurvi virzienā no lejas uz augšu gan no priekšpuses, gan mugurpuses un sāniem, bet nepārtrauktā – kad pieaugušais abas rokas uzliek uz bērna krūšu kurvja ribu kustību virzienā un bērna izelpas laikā, neatraujot rokas, ar vibrējošām kustībām pastiprina izelpu.
Pasīvajiem vingrinājumiem svarīgi ir izvēlēties dažādas pozas un vērot, kuras labāk veicina atklepošanu. “Krūšu kurvi mēs varam salīdzināt ar tādu kā ūdens trauciņu, uz kuru iedarbojas gravitācijas spēks. Ja mēs bērnu kustinām, arī šķidrums viņā pārvietojas atbilstoši gravitācijai. Noderīgas ir lielās bumbas vai dīva spilveni, uz kuriem bērnu ar noguldīt uz muguras, vēdera vai sāniem, tā, lai galva būtu zemāk par iegurni”, stāsta M.Krūze. Reizēm pietiek tikai ar to, ka slimnieks tiek nolikts gulēt šādās pozās uz 15 minūtēm, sekojot līdzi galvas stāvoklim un bērna elpošanai.
Aktīvie elopošanas vingrojumi ar un bez palīglīdzekļiem
Arī aktīvos elpošanas vingrojumus vēlams veikt, mainot pozas, piemēram, guļus, sēdus, rāpus, stāvus. “Šie vingrojumi bērniem patīk, tie ir kā rotaļas. Tie dod vecākiem radošu brīvību, un bieži vien tieši bērni paši parāda priekšā, kā viņi vēlas tos izpildīt. Pieaugušajam atliek tikai sekot līdzi pāris svarīgām niansēm, uzsvaru liekot uz izelpas pastiprināšanu un bērna spēju izprast šo procesu. Bērniem var piedāvāt pūst spalvas, papīra puķes jeb dzirnaviņas, burbuļus, balonus, svilpītes vai citas skaņu radošas rotaļlietas. Labi noder arī tāda vienkārša un pieejama lieta kā papīra salvete, saveidota bumbā”. Svarīgi ir katru vingrojumu atkārtot: “Man bērnu vecāki bieži jautā, cik daudz, vai cik bieži jāvingro? Iesaku veikt vismaz 10 izelpas pēc kārtas, lai tam būtu efekts, uz brīdi radot hiperventilāciju plaušās. Maksimums varētu būt 30 reizes. Elpošanas uzdevumus atkārtot var ne tikai reizi dienā, bet akūtas slimības gadījumā pat katru stundu. Reizēm gadās, ka bērnam vingrojums apnīk vai viņš to atsakās pildīt, tad jāizvērtē, vai viņam tas ir par grūtu, piemēram, papīra dzirnaviņas negriežas. Tādā gadījumā mamma vai tētis palīdz.”
Dinamiskie vingrojumi krūšu kurvja mobilizācijai
“Kustoties, mēs paši sevi dziedinām, jo uzlabojas asinsrite, skābekļa pieejamība. Tā uzlabojas visām muskuļu grupām, kas iesaistās kustībās un pat tām, kas to nedara.”, skaidro M.Krūze. Fizioterapeite iesaka vingrot daudzveidīgi, iesaistot rokas un kājas. “Var pikoties ar bumbām, mētāt tās, celt augšā ar kājām, guļot uz muguras, izpildīt rotācijas vingrojumu – “braukt ar ritenīti”, guļot uz bumbas uz vēdera, var “braukt ar ķerru”. Stāvot kājās, veikt stiepšanās vingrojumus. Kustībām nav ierobežojumu, galvenais, lai tās sagādā prieku un sajūsmu. Smiešanās palīdz atveseļoties. Pakutiniet bērnus un pasmejieties paši!”
Veicot jebkurus vingrojumus, tie jāpiemēro bērna veselības stāvoklim. Tas un bērna spēja iesaitīties uzdevumos nosaka vingrojumu secību. Ļoti maziem bērniem vai tad, ja viņi jūtas vāji, noteikti varētu būt vairāk pasīvo vingrojumu, bet bērniem, kas paši kustās – aktīvie. “Ja no šiem vingrojumiem neko nevar izdarīt, paņemiet bērnu klēpī, pieglaudiet sev klāt un ieklausieties bērna un savā elpā. Sadzirdiet, sajūtiet, kā, miera stāvoklī esot kopā, bērns pielāgojas jūsu elpas ritmam un dziļumam. Vadiet to, un bērns kļūs apzinātāks, mazāk trauksmains un varēs pats sev palīdzēt atveseļoties.”, iesaka fizioterapeite.
Sausa un kairinoša klepus gadījumā vingrojumus vairāk ieteicams veikt uz krūšu kurvja mobilizāciju, bet mitra klepus gadījumā derīgi būs visi trīs vingrojumu veidi. M.Krūze iedrošina vecākus nebaidīties veikt šos vingrojumus: “Tie var būtiski uzlabot Jūsu bērna labsajūtu un veicināt atveseļošanos, turklāt tiem pat var nebūt speciāli sagatavota vide. Bērni Jums paši parādīs, kā viņi grib vingrot, mums tikai jābūt gataviem līdzdarboties un būt acīgiem. Lai izdodas!”