Medicīnas studenti Cēsu klīnikā apgūst māsu praksi

Cēsu klīnika ir populāra prakses vieta topošajiem ārstniecības un aprūpes speciālistiem. Dažs vēlas strādāt vai iziet praksi Cēsīs, jo šeit ir ģimene un dzimtā puse. Kāds cits tālab, ka dzirdējis labas atsauksmes no vecāko kursu studentiem. Šovasar jūlijā un augustā mācību praksi "klīniskās aprūpes pamati" pie mums pieteikušies apgūt septiņi RSU medicīnas fakultātes ārstniecības studiju programmas 3. studiju gada studenti. Vaicājām dažiem no viņiem – Artūram, Elīzai un Emīlijai – par viņu izvēli, māsu prakses laikā apgūtajām zināšanām un pieredzi.

Artūrs Vecbaštiks ir jaunietis no Nīcas, kurš jau otro gadu vasarā dzīvo Cēsīs, un ar aizrautību stāsta par savu ceļu uz medicīnu.

Kādi ir iespaidi par māsu darbu Cēsu klīnikā?

Pirmā nedēļa man pagāja ķirurģijas nodaļā, otrā – iekšķīgo slimību nodaļā. Izejot māsu praksi šeit, gūto pieredzi varu salīdzināt ar citām ārstniecības iestādēm, jo ikdienā jau divus gadus strādāju Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīcā par māsu palīgu. Šeit sastopos ar ļoti atsaucīgiem kolēģiem – ārstiem, māsām un citiem darbiniekiem – kā arī pacientiem. Tas viss kopā rada tādu gaišu un foršu sajūtu. Īpaši no ķirurģijas nodaļas gāju mājās ar lielu smaidu un sajūtu, ka diena ir izdevusies.

Lielā slimnīcā visa ir vairāk – darbinieku un pacientu. Varbūt tāpēc grūtāk sajust individuālo attieksmi?

Daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem. Jau no pirmās tikšanās ar galveno māsu Taigu un virsmāsām sapratu, ka tie ir gaiši cilvēki, ar kuriem varu aprunāties un kas rada manī vēlēšanos pēc iespējas labāk izdarīt savu darbu. Laba komunikācija ļoti motivē studentus parādīt savu vislabāko sniegumu.

Kā Jūs izvēlējāties medicīnu?

Tas ir interesants stāsts. Man vienmēr ir patikusi medicīna, bet nekad par to nebiju domājis kā par savu profesiju. Atceros, jau bērnudārzā zīmēju uz nelielas tāfeles cilvēka iekšējo orgānu sistēmu. Tolaik vēl nezināju, kur kas atrodas. Man teica, ka sirds ir kreisajā pusē. Tad nu iezīmēju tā kārtīgi pa kreisi. Bet patiesībā sirds ir vairāk pa vidu… Skolas laikā īsti nezināju, par ko vēlos kļūt. Domāju par biznesu. Aktīvi nodarbojos ar vieglatlētiku, biju pat Latvijas izlasē. Tā man bija prioritāte. Tāpēc mācības palika otrajā plānā. Gāju uz skolu, jo vienkārši bija jāiet. Kā jau sportists, mazliet domāju par fizioterapiju. Mani interesēja rehabilitācijas nozare. Mācoties 12. klasē, februārī, kā parasti, notika “Ēnu dienas”. Mēs ar tēti bijām norunājuši, ka viņš man sarunās ēnošanas vietu. Tētis to sarunāja Liepājas slimnīcā pie viņam zināma traumatologa ortopēda Ulda Ārgaļa. Redzēju trīs operācijas. Vērojot ārstniecības procesu, sapratu, ka tas ir mans! Pieteicos vidusskolas noslēgumā likt bioloģijas eksāmenu, kas ir obligāts, lai iestātos medicīnas fakultātē. Trijās nedēļās pie privātskolotāja iemācījos visu vidusskolas vielu. Parasti visu, ko daru, es daru uz 100%. Ar bioloģiju sanāca pastrādāt vairāk – uz 200%. Tas bija vienīgais, par ko tajā laikā domāju. Biju taču pieņēmis lēmumu, ka to gribu.

Un ja nebūtu bijis tās Ēnu dienas?

Var teikt, pēdējā brīdī atradu savu lietu. Es laikam ticu liktenim. Tā tam bija jānotiek un, protams, liela loma tajā bija manam tētim. Ārsta profesija ir diezgan sarežģīta, bet es laikam nekad neizvēlētos profesiju, kas ir viegla. Man patīk, ja dzīvē ir izaicinājumi, gribu apgūt ko jaunu, mācīties, būt nodarbināts. Ārstniecība un veselības aprūpe ir nozare, kur ar garantiju būs jāmācās visu mūžu, jāiet līdzi laikam, mēs nevarēsim stagnēt.

Vēl ilgs ceļš jānoiet līdz ārsta profesijai, bet varbūt jau ir kādas idejas par specialitāti, kas interesē vairāk?

Sākumā bija doma, ka vēlos kļūt par traumatologu ortopēdu, jo to biju iepazinis tuvāk no sava ēnojamā. Šobrīd vairāk sliecos uz kardioloģiju, kardioķirurģiju vai ķiruģiju, bet, protams, līdz galam neesmu pārliecināts. Latvijā ir diezgan sarežģīti tikt rezidentūrā kardioloģijā vai kardioķirurģijā.

Kā izvēlējāties Cēsis?

Pirmajā kursā iepazinos ar savu draudzeni Paulu, un viņa dzīvo Cēsīs. Tā nu es jau pagājušo vasaru pavadīju šajā pilsētā, iestājos šeit zemessardzē. Arī tā ir daļa no manas dzīves. Turklāt biju dzirdējis no paziņām, citiem studentiem, ka Cēsu klīnika ir laba prakses vieta. Pārliecinājos, ka tā tas patiešām ir. Un tā nu ar Liepājas vējiem esmu atpūsts uz Cēsīm. Cēsis man patīk ļoti.

Elīza Jeruma intervijas dienā praksē bija trešo dienu. Pirmā pavadīta ķirurģijas nodaļā, bet turpmākās – NMP un uzņemšanas nodaļā.

Kādi ir Jūsu pirmie iespaidi Cēsu klīnikā?

Esmu no Rīgas, bet izvēlējos praksi Cēsīs, jo šeit dzīvo mans tētis ar brāļiem. Vasarā ir forši tikt ārā no Rīgas un pabūt ar savējiem. Turklāt vēlējos redzēt, kā darbs rit slimnīcā reģionā. Mana prakse ilgs 10 dienas jeb divas darba nedēļas. Bija interesanti, ka pirmajās divās dienās pabiju divās nodaļās – ķirurģijas un NMP un uzņemšanas nodaļā. Katrā ir pilnīgi cita darba specifika, bet kopumā personāls visur ir ļoti jauks, pretimnākošs. Sākumā pašai bija grūti noorientēties, kur kas atrodas un kā pareizāk darīt. Taču visu man paskaidroja, parādīja, tā ka pirmās dienas beigās jau bija sajūta, ka pamatpienākumos varu noorientēties.

Kādi Jums māsu praksē ir pamatuzdevumi?

Arī tas ir atkarīgs no nodaļas specifikas. Uzņemšanā tā ir pacientu triāža un vitālo rādītāju noteikšana, lai sagrupētu pacientus pēc palīdzības steidzamības pakāpes. Tāpat prakses laikā ir jāveic medikamentu ievade muskulī vai vēnā, jānoņem asins paraugus analīzēm, jāuzliek perifērais vēnas katēters. Tās ir pamatlietas. Varu salīdzināt, kā procedūras tiek veiktas dažādās nodaļās, kā to dara māsas. Pieļauju, ka pēc sestā kursa varētu izvēlēties nākt uz Cēsu klīniku arī ārstu praksē.

Vai paralēli studijām arī jau strādājat?

Līdz šim strādājusi nebiju, tāpēc šī ir mana pirmā lielā darba pieredze. Tagad, kad pabeigti pilni trīs kursi, ir vairāk apgūtas zināšanas un prasmes, no rudens plānoju jau sākt strādāt.

Un kā izvēlējāties medicīnu par savas dzīves profesiju?

Ilgi nezināju, ko gribu darīt. Man mācībās vienmēr diezgan viegli gāja, tāpēc salīdzinoši bija daudz iespēju. Ja izlase ir plaša, tas ne vienmēr ir pats labākais, jo izlemt ir grūtāk. Kaut kādu iemeslu dēļ medicīnu biju izslēgusi no sava saraksta. Kad vidusskolas pēdējos gados sāku pamatīgi pētīt dažādas augstskolu programmas, kursus, kas mani varētu interesēt, medicīna burtiski “ieleca acīs”. Tas mani pat pārsteidza, jo sapratu, ka tieši šis saturs mani interesē. Vajadzēja apdomāties, kā nekā jāmācās ir ilgi, bet beigās nolēmu tomēr mēģināt. Par savu nākotnes specialitāti līdz galam vēl izlēmusi neesmu. Ir varianti, kas vairāk interesē, piemēram, viens no virzieniem ir psihoterapija, bet nākamajos gados noteikti vēlos redzēt vairāk arī no tādām specialitātēm kā ginekoloģija un iekšķīgās slimības. Vēlos vairāk iepazīt šo specialitāšu praktisko pusi darbībā.

Emīlija Ezeriņa ir cēsniece, par medicīnu sākusi interesēties vidusskolas gados.

Kā Jūs izvēlējāties studēt medicīnu?

Esmu dzimusi un augusi Cēsīs. Lai gan mana mamma ir daktere (neonatoloģe Inga Ezeriņa, agrāk strādājusi Cēsu klīnikā – red.), viņa mani uz to nekad nav skubinājusi. Tieši pretēji, teica, lai es kārtīgi savu izvēli apdomāju. Zināju, ka šī profesija ir grūta, no cilvēka prasa daudz, tomēr, mācoties bioloģiju, mani arvien vairāk ieinteresēja viss, kas saistīts ar cilvēku. Piemēram, skolā izvēlējos rakstīt zinātniski pētniecisko darbu par smēķēšanas ietekmi uz placentas asinsriti. Līdz beidzot vairs nevarēju iedomāties citu jomu. Gāju uz to, lai sasniegtu studijām RSU vajadzīgos rezultātus, braucu arī uz RSU jauno mediķu akadēmiju. Tā bija iespēja iepazīties tuvāk ar manis izvēlēto profesiju. Tā es iestājos, mācos, patīk.

Kādi ir pirmie iespaidi par praksi Cēsu klīnikā?

Kopumā klīniskās aprūpes prakse ir iespēja labāk saprast un novērtēt, cik grūta ir māsu profesija, kā arī nostiprināt dzīvē mācību laikā uz mulāžām apgūtās iemaņas. Katru dienu iemācos daudz jauna. Šī ir mana piektā prakses diena. Faktiski NMP un uzņemšanas nodaļā būšu pavadījusi nedēļu. Prakses laikā paredzēts iepazīties ar darba ritmu divās nodaļās, jo katrā nodaļā māsu pienākumi mazliet atšķiras.

Vai var teikt, ka mācības, izmantojot mulāžas, studiju procesā ir pievienotā vērtība?

Jā, noteikti. Studiju procesā mums ir iespēja trenēties ar labiem manekeniem. Lai arī tas nav cilvēks, šie treniņi sniedz lielisku priekšstatu par to, kā darboties, piemēram, ar katetru.

Vai Jums līdz šim ir bijusi jau kāda darba pieredze?

Pagaidām tikai tik daudz, cik tas bijis saistīts ar studiju procesu. Tādēļ šis laiks ir vērtīgs. Un man patīk būt tieši Cēsīs, jo ritms ir lēnāks nekā universitātes slimnīcās, bet vienlaikus tā ir iespēja maksimāli piedalīties visos procesos. Arī personāls ir ļoti atsaucīgs. Katram studentam ir svarīga pretimnākoša vide. Mēs vēl neesam par sevi tik pārliecināti, daudz ko nezinām.

Un līdzīgi kā citiem jauniešiem, jautājums par nākotnes specialitātes virzienu. Vai kaut kas jau ir iekritis sirdī?

Pagaidām vēl tikai palēnām atsijāju jomas, kuras interesē vairāk un kuras, savukārt, nemaz. Nav vēl izvēlēts viens virziens, bet jau tagad zinu, ka nākotnē gribētu strādāt ar kādu no jomām, kas pieejama arī slimnīcās reģionos. Ne tik specifisku kā, piemēram, hematoloģiju, kas pieejama tikai lielajās slimnīcās Rīgā.

Vai ir kāds atklājums par māsu darbu? Kas ir interesantākais vai grūtākais?

Grūti nosaukt kādu vienu darbu vai procedūru. Droši vien kaut kas, kas saistīts ar vēnām un asinīm. Pret katru darbu jāizturas ļoti atbildīgi, bet šī ir lieta, kuru var iemācīties tikai darot. Un jo lielāka pieredze, jo prasmīgāk. Ļoti jānovērtē pieredzējušas māsas, kuras var vēnās durt ar aizvērtām acīm. Tā ir māksla.