Pozitīvs emocionālais lādiņš – labākais aizsarglīdzeklis veselībai

Oktobrī darbu Cēsu klīnikā sāka Latvijā pazīstams, pieredzējis otolaringologs Dins Sumerags. Ārsts jau paspējis ienest jaunas vēsmas, gan atjaunojot un aktīvi sākot veikt dažādas otorinolaringoloģiskās operācijas dienas stacionārā, gan palielinot ambulatoro konsultāciju pieejamību. Vienlaikus Dins Sumerags, nenoliedzami, ir arī kolorīta personība – profesionāls operdziedātājs un senākās Latvijas mucenieku dzimtas aroda turpinātājs.

Kādi bijuši pirmie trīs mēneši Cēsu klīnikā?

Man patīk darba organizācija Cēsu klīnikā. Viss ir bijis labi saplānots un pārdomāts. Ir labs atbalsta personāls gan operāciju zālē, gan reģistratūrā un ambulatorajās pieņemšanās. Darbs rit raiti, arī pacienti apmierināti. Ambulatorais pieraksts praktiski katru dienu ir pilns. Citreiz dienā konsultēju pat 28 – 30 pacientus. Ļoti zinoša un izpalīdzīga ir Lijas māsiņa, ar kuru mums ir izveidojusies laba sadarbība. Līdz šā gada sākumam bijām veikuši 80 otorinolaringoloģiskās (LOR) operācijas. Tas ir liels skaits. Vēlos pateikties māsām, atbalsta personālam, aptiekai, iepirkumu daļai. Atzinīgi novērtēju arī to, ka klīnika operatīvi iepirka operācijām nepieciešamos instrumentus. No daktera A.Gediņa laikiem palikusi tikai viena šālīte ar instrumentiem, taču medicīna iet uz priekšu, un katram instrumentam un operācijas materiālam ir būtiska nozīme. Piemēram, tika iegādāts operāciju mikroskops, kas ir būtisks balssaišu operāciju veikšanai. Tās ir ekskluzīvas operācijas jebkurai klīnikai, jo tiek veiktas mikrolaringeāli, izmantojot mikro instrumentus un mikroskopu. Tur nepieciešama laba anesteziologa un ķirurga sadarbība. Prieks, ka tik daudzi pacienti atguvuši skanīgas balsis! Jaunajā darba vidē esmu jau pilnīgi iejuties. Arī operāciju zālē kolektīvs – māsas un māsu palīgi – jau ir piešāvušies.

Otolaringologs Dins Sumerags, veicot balsenes pirmo operāciju Cēsu klīnikā

Kādas operācijas vēl šajā laikā veiktas?

Ir veiktas plaša spektra operācijas: deguna gliemežnīcu, starpsienu un blakusdobumu operācijas, ausu operācijas, mandeļu operācijas, pie sekretoriem vidusauss iekaisumiem veicām timpanostomijas operācijas. Deguna operācijām mūsdienās izmanto silikona plāksnītes. Agrāk izmatoja marles tamponus, pēc tam vajadzēja tīrīt degunu trīs līdz četras dienas. Pacientam šo laiku bija jāpavada slimnīcā. Tās nevarēja veikt dienas stacionārā. Tagad pacients tajā pašā dienā var doties mājās un atnākt tikai uz plāksnīšu izņemšanu.

Jūsu pacientu vidū ir cilvēki no visas Latvijas.

Jā, pie mums brauc ļaudis no Cēsu novada, Rīgas, Ventspils, Daugavpils un citām vietām. Esmu īpaši specializējies balssaišu operācijās, tāpēc tagad kolēģi uz Cēsīm sūta pacientus no citām pilsētām. Vispirms absolvēju Latvijas Mūzikas akadēmiju, mācījos par operdziedātāju pie vadošā baritona Samsona Izjumova. Dziedāju Nacionālajā operā, Neatkarīgajā operā, kā arī Operetes teātrī. Tālāk ceļš veda uz Medicīnas akadēmiju. Mani interesēja, kā rodas balss? Kā palīdzēt tiem, kam nav balss? Daudzi pasaulē vadošie foniatri jeb laringologi ir labi mūziķi, dziedātāji. Lai mācētu ārstēt balss aparātu, vajadzīga izpratne par vokālo pusi.

Sanāk, ceļš no mūzikas uz medicīnu bija loģiska izvēle?

Jā, turklāt tas viss nācis no ģimenes. Pateicoties ģimenei, esmu arī šeit, Cēsīs, nevis Rīgā. Mani vecāki bija ārsti. Mamma bija acu ārsts, bet tētis – ftiziatrs. Līdz ar to medicīnu redzēju jau kopš bērnības. Turklāt tētis labi dziedāja un spēlēja akordeonu, ģitāru. Bija mācījies vokālajā studijā pie dažādiem operdziedātājiem. Atgūstot vectēva īpašumus, kas ir Raiskuma pagasta Žagatās, mūsu ģimene šeit sāka saimniekot. Lai uzturētu vectēva zemi un saimniecību, pārcēlos uz Cēsīm.

Vai esat apmierināts ar savu lēmumu pārcelties?

Savas ģimenes dēļ gribēju pārcelties jau pagājušā gada janvārī, bet man bija svarīgi vispirms nostiprināt LOR klīniku Stradiņa slimnīcā. Tāpēc sagaidīju, kamēr viens labs rezidents pabeidz rezidentūru. Stradiņa slimnīcā bija grūti izveidot LOR klīniku. Neteiksim, ka veidojām gluži no nulles, taču pārmaiņu laikos, kad bija pārcelšanās no vecā uz jauno korpusu, daudzi ārsti ar stāžu aizgāja un izveidoja privātās klīnikas. LOR klīniku veidojām no jauniem speciālistiem, un ar gadiem savācām vienu no labākajām komandām Baltijā. Tagad tur ir ļoti stipra komanda, kas operē gan onkoloģiju, gan ausis, kaklus, balsenes un degunus. Droši varēju doties uz Cēsīm. Ir lepnums par to, kas tur izveidots. Tagad jāveido Cēsīs!

Kādi ir Jūsu mērķi un ieceres turpmākai attīstībai?

Mūsu starts bijis diezgan straujš. Pirmais solis bija atjaunot operatīvo otorinolaringoloģijas darbību. Iepirkt instrumentus, sākt operēt. Jau tagad dienas stacionārā veicam visai plašu, gandrīz maksimālo operāciju spektru. Nākamais solis būtu normalizēt šo darbību, ko pašlaik apgrūtina Covid-19 klātbūtne.

Mēs zinām, ka visā Latvijā trūkst otolaringologu. Cik daudz pašlaik ir šo speciālistu un kā varētu mainīties situācija turpmākajos gados?

Latvijas Otolaringologu asociācijā esam ap 120 speciālistu. Skaitījāmies viena no vecākajām asociācijām, vēl nesen bija daudz kolēģu cienījamā vecumā. Tad sākās paaudžu maiņa. Tagad lēnām jaunie speciālisti sāk piepildīt reģionus. Nesen jauni ārsti aizbrauca uz Daugavpili, Liepāju. Pēdējā laikā specialitāte kļuvusi ļoti pieprasīta. Maksas rezidentu ir pat divas un trīs reizes vairāk nekā budžeta vietu.

Vai turpināt lasīt lekcijas?

RSU pēdējās nodarbības vadīju oktobrī, bet pašlaik to neturpinu, jo ir grūti apvienot. Attālināti to it kā varētu darīt, bet nav jau zināms, vai mācību process tā turpināsies. Esam sākuši arī Cēsu klīnikā nodrošināt rezidentu apmācības. Tikko rezidents no Vidzemes slimnīcas pie mums izgāja LOR slimību kursu, tuvākajā laikā paredzēti vēl nākamie rezidenti.

Esat speciālists, kas labprāt dalās savā pieredzē un “neslēpj sveci zem pūra”?

Jā, arī Stradiņa slimnīcā, cik varējām, visu mācījām jaunajiem speciālistiem. Man atnāca kompliments no Ogres slimnīcas vadītāja D.Širova kunga par to, ka jaunie otolaringologi pārsteidz ar savu varēšanu, nebaidās operēt, salīdzinot ar citu specialitāšu beidzējiem. Mēs visiem jaunajiem mācījām veikt operācijas. Par LOR ķirurgiem tāpat visi nekļūs. Liels procents atbirst, izvēlas tikai ambulatoro darbu. Cilvēkam ir jājūtas ķirurgam, vajadzīgs arī talants. Ķirurģija ir kā amatniecība – griezt, kalt, šūt. Ne katram tas padodas.

Kāds ir Jūsu viedoklis par Covid-19 un šī brīža situāciju?

Katrā pieņemšanā saskaros ar trim līdz pieciem pacientiem, kuri pastāsta, kā viņi izslimojuši kovidu. Daudzi izslimo vidēji vai viegli, protams, ir tādi, kuri slimo smagi. No otolarigologa viedokļa raugoties, jāņem vērā vairākus aspektus. Pirmkārt, pacientu emocionālo stāvokli. Tas saistīts ar veģetatīvo nervu sistēmu. Šī sistēma inervē visu mūsu gļotādu, organizē gļotu transportu. Ja cilvēks ir nobijies, sākas veģetatīvie efekti. Gļotas kļūst biezākas, gļotu transports pasliktinās, un vīrusam vieglāk darboties. Pašsajūta ietekmē arī sirdsdarbību, kuņģa un zarnu trakta darbību. Tāpēc žēl, ka mākslinieki tiek izslēgti no aprites, jo viņu uzdevums būtu cilvēkus emocionāli pacelt. Man bija tas gods būt par foniatru, kad uz Latviju bija atbraucis Dmitrijs Nagijevs ar savu teātri Erotikons. Viņi rādīja dzejnieka Dantes sonetus. Tie tapuši drūmajā mēra laikā, kad bija lieli cilvēku zudumi. Dantes soneti ir pat pārspīlēti jautri, lai uzmundrinātu cilvēkus, un viņi varētu cīnīties ar mēri. Par Covid-19 jau zinām vairāk. Tas nav mēris. Un mediķu darbs ir ar šo slimību cīnīties, bet paralēli nevajadzētu slimību glorificēt kā lielu biedu. Koncerti varētu notikt, ja visiem pie ieejas izdalītu jaunas sejas maskas, skatītājus sasēdinātu ar distanci, maskas pēc koncerta utilizētu. Tas nodrošinātu pietiekamu epidemioloģisko prasību ievērošanu. Līdz ar to cilvēkiem būtu darbs un pozitīvs emocionālais lādiņš. Ja nav darba un iztikas, cilvēki tiek pakļauti konstantai stresa situācijai, no kā cieš imūnsistēma.

Palīdzēt var arī fiziskā sagatavotība un kustības, paaugstinot imunizācijas līmeni. Nepieciešams pastiprināti vingrot, sportot, kustēties atbilstoši savam fiziskās sagatavotības līmenim. Vēl svarīgi uzņemt daudz šķidruma, lai būtu rehidratācija, kā arī pareizi ēst. Lai būtu vitamīniem bagāts uzturs, pietiekami daudz augļu un dārzeņu. Ja to visu ievēro, cīņai ar slimību vajadzētu būt daudz veiksmīgākai.

Otrkārt, nebūtu jāaizliedz plānveida operācijas, bet jādomā, kā to atrisināt. Jo visi – gan mediķi, gan pacienti – pirms tam tiek testēti. Plānveida pacientu ārstēšana un operācijas ir preventīva lieta, lai nepalielinātu mirstības koeficientu citām slimībām – kardioloģiskām, neiroloģiskām, neroķirurģiskām, tāpat arī LOR. Ja laicīgi no deguna blakusdobumiem izoperē cistu vai laicīgi iztaisno deguna starpsienu, nodrenē šķidrumu no auss, pacietam ir mazāka iespēja dabūt strutainas komplikācijas, kuras var novest līdz meningītam vai meningoencefalītam, intrakraniālām komplikācijām.

Un tā kā šī ir infekcijas slimība, vai nebūtu prātīgi saslimušos tomēr ārstēt divās līdz četrās vietās Latvijā, nevis izmētāt pa visiem stacionāriem? Tas rada daudzus infekcijas perēkļus. Ja slimnieki ārstētos vienuviet, stacionāru darbs netiktu traucēts.

Jautājumos par Covid-19 Latvijas sabiedrībā pašlaik vērojama radikalizēšanās, piemēram, par masku nēsāšanu. Par maz ir izskaidrošanas darba. Daudzi joprojām nezina, kāpēc viņiem masku jāvelk. Vīrusa lielums ir 0,1 µm. Skaidrs, ka tas ietu cauri vismazākajam maskas caurumiņam, pat respiratoram. Bet vīruss viens pats pa gaisu nelidinās, tas iet kopā ar siekalām, gļotām, un šīs daļiņas jau ir daudz lielākas. Tāpēc maskas pasargā. Kamēr esam vēl tikai imunizācijas procesā, labāk ir, ja mēs aizsargājamies ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem.

Žurnāls Doctus Jūs nodēvēja par cilvēku orķestri daudzveidīgo hobiju dēļ. Kā pašlaik sadzīvojat ar saviem 3M – medicīnu, mūziku un mucām?

Šajās trīs nodarbēs, tās savstarpēji pamainot, es atpūšos. Mucu darināšana pārstāv fizisko aktivitāti, garīga iedvesma smeļama mūzikā, bet zinātniskā pieeja un domāšana – medicīnā. Ik pa laikam tos pilnveidoju. Citiem ārstiem varbūt ir kas cits – makšķerēšana vai sports. Visi mani amati nākuši no dzimtas. Esmu mucenieks jau piektajā paaudzē. Mans vectēva vectēvs savu pirmo mucu uztaisīja 1869.gadā.

Ārsts pie pašdarinātajām mucām

Tagad gan populārākas ir vīna, konjaka un kalvadosa mucas. Kādu brīdi nav sanācis laika, lai pievērstos šim hobijam, taču pašlaik, kad jāiepauzē ar plānveida operācijām, varbūt jāizmanto iespēju izkustēties. Kokamatniecība savā ziņā ir kā trenažieru zāle. Tur ir daudz fiziska darba, kas paceļ fiziskās varēšanas līmeni. Turklāt darbs ar koku nomierina un palīdz atslēgties no pacientiem. Man ir doma šeit, Raiskuma pagasta Žagatās, izveidot mucu darināšanas vietu, kur varētu braukt ekskursanti. Citreiz viņi tāpat atbrauc, bet šis būtu pamatīgāk, ar mācekļiem, lai mucenieka amats Latvijā neizzustu.

Par mūziku runājot, jau kādu gadu muzicēju kopā ar pianisti Dženiferi Rumpāni. Viņa ir starptautisku konkursu laureāte. Nospēlēti jau vairāki koncerti, balles. Vēl es taisu mūzikas videoklipus. Šajā laikā, kad nav klātienes koncertu, manuprāt, mūziķiem jāpārorientējas uz attālināto mūziku. Daudzi to arī dara.

Sniedzot koncertu, kopā ar pianisti Dženiferi Rumpāni

Jūs pats filmējat vai montējat?

Gan filmēju, gan montēju. Esmu izgājis divus kursus pie Daces Pūces video filmu veidošanā un montāžā. Šīs prasmes savulaik palīdzēja noorganizēt Baltijas LOR kongresu, savācot ap 3000 dalībnieku no dažādām valstīm. Tajā laikā veidoju reklāmas videofilmiņas un liku sociālajos tīklos viņu asociāciju vietnēs. Tas radīja lielu apmeklētību.

Kas ir Jūsu iedvesmas avoti, autoritātes?

Kā stimuls nākamajām uzvarām un neticami mirkļi starp medicīnu un mūziku bijušas tikšanās ar maniem mūzikas elkiem, kurus uzskatu par grandiem. Tas notika pasākumos, kuros piedalījos kā ārsts. Liels gods bija tikties ar Tomu Džonsu, kura dziesmas dziedu. Tāpat arī ar Filipu Kirkorovu, Oziju Osbornu un daudzām estrādes zvaigznēm. Ļoti cienīju savus pasniedzējus otorinolaringoloģijā: prof. Sokolovu, prof. Ķīsi, docentu Miglānu. Tāpat arī Samsons Izjumovs, pie kura mācījos dziedāt Mūzikas akadēmijā, iemācīja man skatuves stāju.

Kas Jums palīdz komunikācijā ar pacientiem?

Tā varētu būt emocionālā saikne, kas rodas ar katru pacientu. Agrāk, A.Čehova laikā, ārsts atnāca pie pacienta uz mājām, lēnām nomazgāja rokas, apsēdās pie slimnieka gultas un paturēja tā roku… Kad man pašam kā mūzikas akadēmijas studentam vajadzēja operēt deguna starpsienu (kā reize – LOR lieta), vēlējos, lai ārsts pie manis atnāktu, apsēstos un pajautātu, kā man klājas. Bet, protams, nekas tāds nenotika. Ārsts ieskrēja, pāris vārdus pateica un viss. Tas ir mīnuss mūsdienu medicīnā, jo mums ir ļoti daudz pacientu un maz laika. Savukārt mūzika un darbs ar koku rada pozitīvas emocijas, kurās pēc tam varu dalīties ar pacientiem. Atceros vienu ainu. Stacionārā sēdēja vairāki kolēģi, pieredzējuši speciālisti. Kāds pacients pavēra durvis, bet viens kolēģis burtiski novērsās. Es jautāju: “Kāpēc Tu novērsies?” Viņš atbildēja, ka viņam ir četri darbi, visur pacienti, viņš jūtas izdedzis, vairs nevēlas kontaktēties un pat redzēt to cilvēku. Tāpēc ir svarīgi, lai ārsti paši būtu emocionāli ar kaut ko uzpildīti. Piedzīvota arī cita galējība. Atnāk pie manis pacients. Jautāju, kas viņam kaiš? Viņš atbild: “Paga, paga, es Jums vispirms gribu dzejoli nolasīt”. Labi, nolasa dzejoli. Jautāju, kādas sūdzības? Viņš atbild, ka viss ir labi, gribējis tikai mani satikt un parunāties. Daudzi pacienti cenšas pievērst ārsta uzmanību. Pacients bauda to, ka var kādam kaut ko stāstīt. Viņam kaut kā trūkst vai nu ģimenē, vai sociālā vidē, tāpēc saskarsmi ar ārstu uztver kā ar draugu. Diemžēl konsultācijām mums laika ir tik, cik ir. Tur nav iespējams izvērsties sarunā par dzīvi. Vienlaikus, ja pacients saņem šo emocionālo atbalstu, viņš to atceras, un tas palīdz.

Ko novēlat kolēģiem un sabiedrībai šajā gadā?

Emocionālā labsajūta mums ir īpaši svarīga cīņā ar Covid-19, lai mēs to uzveiktu. Stress, neziņa un bailes ir sliktākie palīgi. Tāpēc atradīsim katrs šajā grūtajā laikā sev emocionālo lādiņu, kas mūs turēs pie veselības!