Prakses iespējas Cēsu klīnikā vērtē studenti

Februārī un martā praksē Cēsu klīnikā bija trīs RSU un LU 6. kursa ārstniecības programmas studenti, apgūstot iemaņas neatliekamajā palīdzībā, ķirurģijā un pediatrijā. Aicinājām topošos speciālistus padalīties prakses laikā gūtajās atziņās.

Stāsta Anna Raita, RSU Medicīnas fakultātes Ārstniecības programmas 6. kursa studente

Cēsu klīnikas bērnu slimību nodaļā šogad izeju četras nedēļas ilgu ārsta praksi. Pirms tam, pagājušajā semestrī, esmu bijusi praksēs citās ārstniecības iestādēs. Kopumā man ļoti patīk. Pirmkārt, pati slimnīca – neliela, bet omulīga. Varu salīdzināt, jo RAKUS darbs un vide ir pilnīgi citādāki. Ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar visiem nodaļas ārstiem, viņi ir atsaucīgi. Jūtos droši, uzdodot jebkurus man interesējošos jautājumus.

Ja runājam par ieguvumiem no zināšanu viedokļa, kas ir bijis vērtīgākais?

No otrā kursa studēju pediatrijas novirzienā. It kā ikdienā man ir saskare ar bērniem, jo strādāju par medicīnas asistentu Bērnu slimnīcā, bet šeit vērtīgākais ir tas, ka visas praktiskās iemaņas varu kvantitatīvi apgūt dzīvē. Teorētiski es zinu, kā izklausās mitri vai sausi trokšņi. Bet ja prakses laikā dienā ir iespēja izklausīt plaušas 20 – 30 bērniem, varu to iemācīties labāk sadzirdēt. Bērnu slimnīcā plaušas man ir jāklausās retāk, jo tur tas nav mans tiešais darbs.

Kā ir ar praktisko pusi – braukājat uz mājām vai dzīvojat Cēsīs?

Pati esmu rīdziniece, bet prakses laikā pamatā dzīvoju Cēsīs, īrēju dzīvokli – burtiski trīs minūšu attālumā no klīnikas. Man ir automašīna, ja vajadzīgs, varu ērti nokļūt Rīgā. Kad mums augstskolā deva informāciju par prakses iespējām, bija minēta arī dienesta dzīvokļa iespēja, bet man šķita ērtāk pašai atrast sev dzīvesvietu uz mēnesi, būt neatkarīgai. Pirms prakses Cēsīs biju praksē arī Liepājā. Un tā bija apzināta izvēle, jo gribējās pabūt prom no Rīgas. Es to pat uztveru kā atvaļinājumu no mācībām un ikdienas. Protams, pa dienu strādāju un mācos, bet pēc tam ir brīvais laiks. Ja es būtu Rīgā, tas būtu tikai un vienīgi darbs. Ir studenti, kam nav ērti braukt kaut kur tālu, jo nav transporta vai tiesību. Tādā gadījumā pārvietošanās var būt problemātiska. Man, turpretim, ir brīvības sajūta. Man ļoti patīk pētīt apkārtni, tāpēc esmu izstaigājusi Cēsis krustām šķērsām. Arī viena no pediatrēm, dr. Sandra Kide, ir dabas taku entuziaste. Viņa man ir ieteikusi dažādus maršrutus: Septiņu avotu ūdenskritumu, Līču – Laņģu klintis un citas dabas takas. Citreiz uzņemu ciemos draugus.

Atgriežoties pie pediatrijas, tagad šo virzienu studenti vairs neizvēlas jau 2. kursā?

Jā, manā laikā bija divas pediatrijas grupas, un vēl nākamajam gadam tā bija. Vairs nav šāda pediatrijas kursa. To varēs izvēlēties rezidentūrā. Pediatrija ir viens no diviem konkurējošiem virzieniem, kas mani pašlaik interesē. Otrs ir neatliekamā medicīna. Liela daļa manu kursabiedru izvēlējās pediatriju nevis tāpēc, ka visi noteikti plāno kļūt par bērnu ārstiem, bet gan, lai labāk, padziļinātāk prastu sniegt palīdzību bērniem. Tikai viens ir pilnīgi pārliecināts pediatrs. Taču ikdienā jebkurš ārsts var sastapties ar pacientiem bērniem. Šīs zināšanas ļoti noder.

Vai Jūs ieteiktu citiem studentiem Cēsu klīniku kā prakses vietu?

No pediatrijas viedokļa noteikti! Atsaucīgi ir gan speciālisti, gan bērnu vecāki. Neviens nav izteicis iebildumus, ka pie viņiem atnāk students. Vienīgais ieteikums būtu vēl vairāk vadīt, virzīt studenta darbu, pārbaudīt manas zināšanas. Šeit vairāk ir sajūta, ka runājam kā ārsts ar ārstu. Es gan arī pati nekautrējos pārjautāt, ja kaut kas nav skaidrs.