Prakses iespējas vērtē studenti
Cēsu klīnika nodrošina prakses iespējas ārstniecības un māszinību studentiem. Aicinājām topošos speciālistus, 6. kursa Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Universitātes ārstniecības studentus, padalīties šogad prakses laikā gūtajās atziņās.
Stāsta Ričards Kauliņš, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Ārstniecības programmas 6. kursa students
Kas ir Jūsu dzimtā puse?
Vidzeme, esmu no Salacgrīvas, bet mācību laikā lielākoties dzīvoju Rīgā.
Kā vērtējat prakses iespējas Cēsu klīnikā?
Prakses rotācija man ilga 6 nedēļas. Izvēlējos visu prakses laiku iziet Cēsu klīnikā. No iepriekšējiem studentiem, kuri pašlaik jau ir rezidentūrā, dzirdēju atsauksmes par iespējām asistēt operācijās. Lielajās slimnīcās ir mazākas iespējas to darīt. Cēsīs ir vienreizēja iespēja piedalīties ne tikai kā novērotājam un tādējādi uzzināt daudz jauna. Uzlabot savas zināšanas ne tikai teorētiskā līmenī, bet arī praktiskā. Esot iekšā procesā, vairāk tiek attīsta iedziļināšanās un izpratne par pacientu kopumā. Kas ar viņu būs tālāk? Kāda varētu būt ārstniecība? Operācijas norise ļoti ietekmē to, kāda būs turpmākā pacienta ārstēšana.
Kādas operācijas spilgtāk palikušas atmiņā?
Mani pārsteidza plašais operāciju klāsts, kas tiek veiktas Cēsu klīnikā – gan laparoskopiskas žultspūšļa operācijas un apendektomijas, kas ir vienas no biežākajām operācijām, gan kājas amputācijas, kuņģa distālās daļas rezekcija. Šādas operācijas tik bieži varbūt citur nesanāktu redzēt. Un man bija iespēja tajās būt pirmajam asistentam.
Jūs strādājāt kopā ar vairākiem Cēsu klīnikas ķirurgiem?
Lielākoties kopā ar ķirurģijas nodaļas virsārsti dr. Baibu Gabrāni, bet biju operācijās arī pie citiem ķirurgiem – dr. Gundara Forstmaņa un dr. Ruslana Kovaļenko.
Kopā ar nodaļas virsārsti veicāt arī viena klīniskā gadījuma aprakstu?
Jā, būtisks ieguvums prakses laikā bija kopā ar dr. Gabrāni izstrādātais klīniskā gadījuma apskats, kas tālāk, cerams, tiks publicēts starptautiski citējamā žurnālā. Tas bija par ļoti komplicētu gadījumu pacientam ar vestibulobazilārā baseina sindromu pēc insulta, kura akūtā problēma bija ļoti reta saslimšana – emfezomatozs gastrīts. Kopumā pasaulē ir aprakstīti tikai 200 šādi gadījumi. Pacientam jau trīs gadus nebija motoro kustību no kakla uz leju, barošana tika nodrošināta caur caurulīti kuņģī. Šī situācija sarežģīja ārstēšanu akūtajā situācijā. Komunikācija ar pacientu ir kā atslēga labākam ārstniecības rezultātam, bet mums tā bija apgrūtināta, turklāt ļoti retas saslimšanas gadījumā. Varējām sazināties ar mīmiku, žestiem. Lielākoties šādus gadījumus ārstē ķirurģiski, taču pacients nolēma, ka nepiekritīs operācijai. Pacientam tika palīdzēts ar konservatīvu terapiju. Tas ir nozīmīgs gadījums, jo sākotnēji bija visas norādes, ka ir dobā orgāna perforācija jeb kuņģa plīsums, kas prasa neatliekamu ķirurģisku iejaukšanos, bet beigās izrādījās, ka tomēr nebija. Ir prieks, ka varējām glābt pacienta dzīvību, un gandarījums par paveikto gadījuma analīzi, kas var noderēt citiem mediķiem.
Vai ir kādas domas par savu vēlamo virzienu nākotnē?
Es raugos uz rezidentūru kardioloģijā. Piedalos arī dažādos pētījumu projektos.
